Izglītība

"IZGLĪTĪBA" oriģinālā nozīme: educare- izvilkt ārā personas veseluma unikālās īpašības. "Netērējiet laiku veltīgi, cenšoties ielikt iekšā to, kas atstāts ārā, Centieties izvilkt to, kas ir iekšā."

Viss, kas tiek prasīts, ir nepieciešamība koncentrēties uz skolēnu stiprajām pusēm un talantiem, lai viņi pievērstos tam, ko prot vislabāk. Bet skolas to nedara. Tās koncentrējas uz skolēna vājajām vietām. Vēl sliktāk, daudzas skolas pārāk daudz koncentrējas uz to, lai visi skolēni iegaumētu vienu un to pašu informāciju, tādejādi nolaidīgi izturoties pret katra skolēna unikālo individuālo potenciālu. Tās tik ļoti koncentrējas uz cilvēka smadzeņu atsevišķu daļu, ka atstāj ārpus ievērības neaptveramās smadzeņu spējas kopumā. Tādēļ tā vietā, lai "neatstātu nevienu bērnu aiz muguras", aiz muguras paliek miljoni.

Raj Reddy "Business Week": "...galvenais valsts ienaidnieks ir vecmodīgas lekcijas, kuru laikā docētājs stāv un stundām runā simtiem snauduļojošu studentu priekšā. Galvenā tehnoloģiju loma ir pielikt punktu garlaicībai. Nākotnē mācības balstīsies uz darīšanu. Atceliet lekcijas, un jūs ne tikai lasīsiet par vēsturi, bet piedalīsieties tās stimulācijā."

Dave Meier "Paātrinātā mācību rokasgrāmata" Izglītības un apmācības uzdevums BIJA sagatavot cilvēkus salīdzināmi vienkāršai, nemainīgai un paredzamai pasaulei. TAGAD izglītības un mācību uzdevums ir sagatavot cilvēkus dzīvei nepārtraukti mainīgā pasaulē. kurā ikvienam jāizmanto pilnībā savs prāta un sirds spēks un jārīkojas saskaņā ar piesardzīgu radošuma izjūtu, nevis bezprātīgu paredzamību. Pāri visam uzsver Meiers, vajadzētu uzskatīt skolēnus nevis par pasīviem informācijas patērētājiem, bet par sava talanta, zināšanu un iemaņu attīstītājiem un aktīviem radītājiem. Tās sākas ne tikai ar paša talanta noskaidrošanu, bet arī katra personisko mācību, domāšanas un darba stilu un izpratni, kā uz tā balstīties.

emocionālā inteliģence.akadēmiskā izglītība.

Manuprāt, mēs esam paraduši saskarties ar "pienākuma cilvēkiem"-tas ir, ar tādiem, kuri prot gūt panākumus tikai kādas noteiktas sistēmas ietvaros. Taču universitāšu izcilnieki cīnās par savu vietu zem saules tāpat kā mēs visi. Zināt par kādu cilvēku, ka viņš beidzis universitāti ar izcilību, nozīmē zināt tikai to, ka viņam ārkārtīgi labi padodas teorētiskās mācību vielas apgūšana. Bet atzīmes neizpauž, kā šie cilvēki mēdz reaģēt uz dzīves nepastāvību.
Un tieši tur jau arī slēpjas problēma: mācību procesā iegūtā inteliģence faktiski nedod prasmi tikt galā ar tām neveiksmēm-vai veiksmēm-, ko mums nes dzīves nepastāvība. Lai arī augsts IK negarantē labklājību, prestižu vai laimi personiskajā dzīvē, mūsu skolas un mūsu sabiedrība cieš no uzmācīgas tieksmes dot saviem bērniem akadēmisku izglītību, pilnīgi ignorējot emocionālo inteliģenci-īpašību kopumu, kuru daži varbūt sauks par raksturu un kurš tāpat ir bezgala svarīgs mūsu turpmākajā liktenī. Emocionālā saskarsme ir tāda pati zināšanu joma kā matemātika vai lasītprasme, kura var tikt apgūta labākā vai sliktākā līmenī un kura prasa tikai tai raksturīgas iemaņas.

Pats nozīmīgākais, ko izglītība var paveikt bērna labā, ir palīdzēt viņam atrast to jomu, kur viņa dotības var izpausties visspilgtāk, kur viņš jutīsies kompetents un apmierināts ar savu veikumu. Šo izglītības aspektu mēs esam pilnībā izlaiduši no redzesloka. Tai vietā mēs uzspiežam tādu izglītības sistēmu, kuras ietvaros apdāvinātākajiem skolēniem neatliek gandrīz vai nekas cits kā kļūt par profesoriem koledžā... Un visus mācību gadus mēs audzēkņus vērtējam pēc tā, vai viņi atbilst vai neatbilst šai šaurajai veiksmīgas karjeras definīcijai. Mums vajadzētu mazāk rūpēties par to, lai šķirotu bērnus sekmīgos un nesekmīgos, bet gan vairāk par to, lai palīdzētu viņiem apzināties visas iedzimtās spējas un dotības un izkopt tās. Ir simtiem dažādu veidu, kā gūt panākumus, un ārkārtīgi daudz dažādu dotību, kas ļauj tos sasniegt.

Drosme

"Katrs šajā pasaulē grib būt patiess, jo patiesība atnes tik daudz prieka, tādu svētlaimes pārpilnību-kādēļ gan būt nepatiesam? Tev jāsaņem drosme mazliet lielākai apskaidrībai. Kāpēc tu baidies, ko pasaule tev var izdarīt? Cilvēki var par tevi pasmieties. Tas vieniem nāks par labu-smiekli vienmēr ir ārstējoši, veselīgi. Cilvēki var padomāt, ka tu esi traks, bet tu nekļūsi traks tikai tāpēc vien, ka cilvēki domā, ka tu esi bez prāta. Un ja tu esi neviltots savās asarās, savā dejā, agri vai vēlu atradīsies cilvēki, kuri sāks tevi saprast, kuri pievienosies tavai karavānai. Es pats sāku savu ceļu viens, pēc tam sāka nākt cilvēki, un tad tā kļuva par pasaules karavānu. Un es neesmu nevienu aicinājis. Es vienkārši darīju to, ko jūtu nākam no sirds. Es esmu atbildīgs savas sirds priekšā, un es esmu atbildīgs tikai tai un nevienam citam visā pasaulē." /OSHO/

Kā mums kļūt citādiem? katrs grib kļūt jauns, savādāks. Ir vajadzīga drosme, un ne parasta drosme. Ir vajadzīga izcila drosme...

Drošajiem pieder pasaule. Kad tu reiz par visām reizēm pieņem lēmumu pacelt savu dzīvi augstākā dimensijā, pareizo ceļu tev norāda sirds. Šis ceļš tevi vienmēr noved brīnumainā vietā, pārpilnā fantastiskiem dārgumiem.

Sirds ceļš

Vārds drosme ir radies no latīņu vārda saknes cor*, kas nozīmē "sirds", tāpēc būt drosmīgam nozīmē dzīvot ar sirdi. Sirds ceļš ir drosmes ceļš. Tas nozīmē dzīvot nedrošībā, dzīvot mīlestībā, dzīvot uzticoties. Tas nozīmē doties nezināmajā…Doties turp, kurp vēlas sirds. Dzīvot, vadoties pēc sirds, nozīmē atklāt būtību. Darīt to, ko jūtam nākam no sirds.