Manuprāt, mēs esam paraduši saskarties ar "pienākuma cilvēkiem"-tas ir, ar tādiem, kuri prot gūt panākumus tikai kādas noteiktas sistēmas ietvaros. Taču universitāšu izcilnieki cīnās par savu vietu zem saules tāpat kā mēs visi. Zināt par kādu cilvēku, ka viņš beidzis universitāti ar izcilību, nozīmē zināt tikai to, ka viņam ārkārtīgi labi padodas teorētiskās mācību vielas apgūšana. Bet atzīmes neizpauž, kā šie cilvēki mēdz reaģēt uz dzīves nepastāvību.
Un tieši tur jau arī slēpjas problēma: mācību procesā iegūtā inteliģence faktiski nedod prasmi tikt galā ar tām neveiksmēm-vai veiksmēm-, ko mums nes dzīves nepastāvība. Lai arī augsts IK negarantē labklājību, prestižu vai laimi personiskajā dzīvē, mūsu skolas un mūsu sabiedrība cieš no uzmācīgas tieksmes dot saviem bērniem akadēmisku izglītību, pilnīgi ignorējot emocionālo inteliģenci-īpašību kopumu, kuru daži varbūt sauks par raksturu un kurš tāpat ir bezgala svarīgs mūsu turpmākajā liktenī. Emocionālā saskarsme ir tāda pati zināšanu joma kā matemātika vai lasītprasme, kura var tikt apgūta labākā vai sliktākā līmenī un kura prasa tikai tai raksturīgas iemaņas.
Pats nozīmīgākais, ko izglītība var paveikt bērna labā, ir palīdzēt viņam atrast to jomu, kur viņa dotības var izpausties visspilgtāk, kur viņš jutīsies kompetents un apmierināts ar savu veikumu. Šo izglītības aspektu mēs esam pilnībā izlaiduši no redzesloka. Tai vietā mēs uzspiežam tādu izglītības sistēmu, kuras ietvaros apdāvinātākajiem skolēniem neatliek gandrīz vai nekas cits kā kļūt par profesoriem koledžā... Un visus mācību gadus mēs audzēkņus vērtējam pēc tā, vai viņi atbilst vai neatbilst šai šaurajai veiksmīgas karjeras definīcijai. Mums vajadzētu mazāk rūpēties par to, lai šķirotu bērnus sekmīgos un nesekmīgos, bet gan vairāk par to, lai palīdzētu viņiem apzināties visas iedzimtās spējas un dotības un izkopt tās. Ir simtiem dažādu veidu, kā gūt panākumus, un ārkārtīgi daudz dažādu dotību, kas ļauj tos sasniegt.
Un tieši tur jau arī slēpjas problēma: mācību procesā iegūtā inteliģence faktiski nedod prasmi tikt galā ar tām neveiksmēm-vai veiksmēm-, ko mums nes dzīves nepastāvība. Lai arī augsts IK negarantē labklājību, prestižu vai laimi personiskajā dzīvē, mūsu skolas un mūsu sabiedrība cieš no uzmācīgas tieksmes dot saviem bērniem akadēmisku izglītību, pilnīgi ignorējot emocionālo inteliģenci-īpašību kopumu, kuru daži varbūt sauks par raksturu un kurš tāpat ir bezgala svarīgs mūsu turpmākajā liktenī. Emocionālā saskarsme ir tāda pati zināšanu joma kā matemātika vai lasītprasme, kura var tikt apgūta labākā vai sliktākā līmenī un kura prasa tikai tai raksturīgas iemaņas.
Pats nozīmīgākais, ko izglītība var paveikt bērna labā, ir palīdzēt viņam atrast to jomu, kur viņa dotības var izpausties visspilgtāk, kur viņš jutīsies kompetents un apmierināts ar savu veikumu. Šo izglītības aspektu mēs esam pilnībā izlaiduši no redzesloka. Tai vietā mēs uzspiežam tādu izglītības sistēmu, kuras ietvaros apdāvinātākajiem skolēniem neatliek gandrīz vai nekas cits kā kļūt par profesoriem koledžā... Un visus mācību gadus mēs audzēkņus vērtējam pēc tā, vai viņi atbilst vai neatbilst šai šaurajai veiksmīgas karjeras definīcijai. Mums vajadzētu mazāk rūpēties par to, lai šķirotu bērnus sekmīgos un nesekmīgos, bet gan vairāk par to, lai palīdzētu viņiem apzināties visas iedzimtās spējas un dotības un izkopt tās. Ir simtiem dažādu veidu, kā gūt panākumus, un ārkārtīgi daudz dažādu dotību, kas ļauj tos sasniegt.
