meitene no Antarktīdas

Es saņēmu vēstuli no tevis, -

Tu rakstīji, ka visapkārt sniegs,

Ka draiskojies pa leduspuķu pļavām

Un ar saviem draugiem pingvīniem hokeju spēlē.

Tu rakstīji, ka viņi ir neveikli,

Bet tādi mīļi un smieklīgi, - un man viņi varētu patikt.

Tu rakstīji, ka uzcēli sniegavīru,

Bet jau nākamā rītā viņa pēdas pazuda Āfrikas virzienā –

Laikam bija nosalis...

No rīta, kad ceļos – tu gulēt ej...

Arlabunakti...,

Siltus sapnīšus.

Bet vakarā, kad man miedziņš sāk nākt,

Tavi sapņi atgriežas tevī –

Tu mosties, celies...

Labrīt!

Tu saņēmi vēstuli no manis, -

Es rakstīju, ka ilgojos,

Ka šūpojos šūpolēs

Un saviem draugiem cilvēkiem dziesmiņas dziedu.

Es rakstīju, ka viņi ir spītīgi,

Bet tādi gaiši un sirsnīgi, - un tev viņi varētu patikt.

Es rakstīju, ka uzcēlu māju,

Bet jau nākamā rītā tā sabruka –

Laikam nespēja šūpoties...

No rīta, kad celies – es gulēt eju,

Arlabunakti man...,

Tev – labrīt!

Bet vakarā, kad tev miedziņš sāk nākt,

Mani sapņi atgriežas manī –

Es mostos, ceļos...

Arlabunakti...

Tava ala atrodas simts metrus zem ledus,

Manējā ir tepat – virs zemes;

...Es ilgojos pie tevis...

- Ak, jā – man taču ir ledusskapis!